Līdzās nopietnajiem kapu uzrakstiem, kuri mums it kā ar mūsu mīļo mirušo balsi atgādina iznīcību un sauc viņu dārgās ēnas atmiņā, atrodas daudzās vietās Vācijā arī tādi uzraksti, kurus lasot negribot mute savelkas uz smaidu. Še daži paraugi latviskā tulkojumā, pie kam jāpiezīmē, ka oriģinālā šie panti skan vēl jocīgāk.
Uz kāda kalēja krusta lasāms šāds pants:

Še kalējs Mārtiņš kapā krita,
Kas bērnus, siev un laktu sita. Kādā Bavārijas kapsētā lasāms sekošais pants, ko kāds vīrs, vārdā Vērsis (Ochs), savam dēlēnam licis par piemiņu:

Še atdus mazais Vērsuliņš,
Tā lielā Vērša dēluliņš.
Nav debestēvs to gribējis,
Ka tas par Vērsi izaudzis.

Ļoti vaļsirdīgs ir sekošais kapa uzraksts:

Še Eranci Matu aprakt lēma,
Tas žūpošanā galu ņēma,
Lai Dievs tas kungs to apžēlo
Un viņam glāzi šņabja do’?

Uz jauniem piedzīvojumiem aizrāda šāds uzraksts:

Šinī kapā Aniķu Pēteri lika,
Vēlāk sieva arī te aprakta tika.
Viņu apraka tuvu pie viņa sāniem!
Vai tik nu mūžīgais miers viņam
nepārvērtīsies par māņiem?

Un Hallē kāds amatnieks savai sievai dāvājis sekošu kapa uzrakstu:

Kā dzirnutiņas manai sievai tā mute skrēja,
Še, paldies Dievam, tai apklust vajadzēja.
Bēdz, mīļo lasītāj, citādi tā celsies kājās
Un rāsies ar tevi, kā viņa ar mani rājās.

Kādam ormanim, kas Alpu kalnos, no savas brūtes Līzes aizbraukdams, dabūjis ātru galu, dāvāts šāds pantiņš:

Ak grēcīgais cilvēks, ņemi to omā:
Ceļš uz mūžību nav tik garš, kā tu domā!
Ap pieciem vēl pie Līzes,
Ap sešiem iekš paradīzes.

Kāds cits nelaimes gadījums atradis kapa uzrakstā šādu izteiksmi:

Ak Dievs, mazini Jozefa Lenca brūtes bēdas.
Garš viņš bija septiņas pēdas.
Zirgs viņam, tādēļ ka tas nāvīgi spēra,
Ar pakaļkājām debess vārtus vaļā vēra.

Ļoti ļauni piedzīvojumi laulībā bijuši vīram, kas šādus vārdus licis iekalt savā kapa akmenī: «Še dus Dieva mierā Johans Kalkbrenners. 26 gadus tas dzīvoja kā cilvēks un 37 kā laulāts vīrs.»

Lieli antizemīti bijuši ļaudis, kas taisījuši šādu uzrakstu uz kādas piemiņas tāfeles: «1853. aukstā gadā še noslīkuši divi cilvēki un divi žīdi.»

Kādam rokpelnim Leinam par piemiņu sacerēts pants ar šādu zīmīgu zimboliku:

Nu dvēsele no miesām šķirta.
Viņš labprāt dzēra un trumpas cirta.
Viņš pīķa kalpiņš te tik bija,
Par dūzi to nāve pataisīja.

Kaut kur Tirolē kādā kapsētā lasāmas šādas rindiņas:

Še dus tas Jozefs Alois Bitte,
Kas Bosnijā kā zaldāts krite.
Tā miesas grausts caur lodi gruvis,
Dievs zina, kur viņš aprakts kļuvis.

Un tādu uzrakstu var vēl simtiem sakrāt. Viņi miera vietas negāna, tie nāves sētā tikai neapzinīgi izteic tautas nesalauzto dzīves spēku arī kaulainās sievas izkapts tuvumā. Tā nav nedz frivolitāte, nedz sirds rupjība, tikai nemākslota, vientiesīga tautas izteikšanās kārta.