Raugoties no sava ķermeņa uz ārpasauli, es varu redzēt to, ka ap mani notiek varena rosība. Man visapkārt ir cilvēki, dzīvnieki, augi, dažādas formas un krāsas. Arī es pats esmu šīs visas lielās daudzveidīgās pasaules sastāvdaļa. Droši vien kāds cits cilvēks raugās uz mani tikai kā uz savas ārējās pasaules nelielu sastāvdaļu. Tomēr es piedalos šajā vētrainajā, un pārsteigumiem bagātajā pasākumā, ko sauc par manu dzīvi.
Es pat varētu teikt, ka es piedalos dzīvē ar savu ķermeni. Citiem vārdiem – ķermenis ir instruments, ar kura palīdzību es varu piedalīties šajā dzīvē. Ar ķermeņa palīdzību es varu sajust šajā dzīvē notiekošos procesus. Ņemsim kaut par piemēru fizikālu procesu – gaismu. Ja man nebūtu ķermenis, bet šajā ķermenī, savukārt, ļoti smalki mehānismi – dažādi muskuļi, acis, smadzenes un citas ietaises, tad es nespētu atšķirt gaismu no tumsas. Līdzīgi ir ar skaņām.

Manā ķermenī ir visai smaka sistēma, kas domāta tam, lai es varētu dzirdēt un atšķirt dažādas skaņas. No zemapziņas, kas vada un uztur visu šo smalko un sarežģīto organismu, es varu saņemt signālus uz savu apziņu. Es varu apzināties to, ko es redzu vai dzirdu. Šie signāli līdz apziņai nonāk specifisku sajūtu veidā. Kad tie ir pārkāpuši manas apziņas slieksni, tie rosina manī emocijas, ar kuru palīdzību es varu šos signālus saprast un novērtēt. Varētu pat teikt, ka emocijas kalpo par tiltu starp apziņas un zemapziņas līmeņiem. Tas ir galvenais instruments kontaktam gan pašam ar sevi, gan arī ar ārējo pasauli. Tikai caur sajūtām un emocijām gan mana iekšējā, gan arī ārējā pasaule var kļūt man atpazīstama. Gadījumā, ja emocijas tiek bloķētas, tad signāls, kurš tiek saņemts un jau ir nogādāts apziņas līmenī, nevar tikt pienācīgi apstrādāts. Saprāts nesaņem pietiekamu informāciju par to, kas tas vispār tāds ir un ko ar viņu darīt. No šejienes arī ceļas ierastā neizpratne par dzīvē notiekošajiem procesiem. No šejienes arī milzīgais nogurums un nevēlēšanās piedalīties savā dzīvē. Un tas ir gluži labi saprotams. Ir taču ārkārtīgi grūti piedalīties spēlē, kuras noteikumi nav zināmi. Tāpēc arī tiek izmantotas dažādas iespējas, lai varētu paslēpties, nepiedalīties šajā spēlē. Visefektīgākās metodes, protams, ir alkohols un narkotikas.

Vai alkoholiķi jeb narkomāni savā būtībā ir slikti cilvēki? Domāju, ka nē. Viņi ne ar ko daudz neatšķiras no citiem. Viņiem tikai nav īsti labi zināmi jeb saprotami šīs spēles – dzīves, noteikumi. Viņi ir izvēlējušies daudz iedarbīgākas metodes, atšķirībā no citiem cilvēkiem, lai padarītu savu dzīvi kaut cik dzīvojamu. Tomēr svarīgi ir pavisam kas cits.

Ko es pats kā cilvēks, kā persona, kā visas dzīvības sastāvdaļa, varu darīt, lai kaut nedaudz uzlabotu šo visai skumjo stāvokli, kurā cilvēce atrodas pašlaik (šeit es domāju tieši alkoholismu un narkomāniju). Runājot šādās kategorijās, jāatzīst, ka varu darīt gan gaužām maz, gan tajā pat laikā – gaužām daudz.

Es varu mainīt savu iekšējo attieksmi pret šiem cilvēkiem. Uzsveru – nevis ārējo, kuru izrādu apkārtējiem cilvēkiem un par kuru esmu gatavs runāt skaļi, bet gan iekšējo (tās bieži vien mēdz būt kardināli atšķirīgas). Ja mana attieksme ir nosodoša, tad varu mēģināt to mainīt uz līdzcietīgu, uz saprotošu. Bieži vien iekšējā dialogā var saklausīt līdzīgus vārdus kā: ‘’Man te jācīnās, jāstrādā, bet viņi, lūk, var mierīgi dzert!’’ Arī man pašam, īpaši pirmajā laikā, kopš pārtraucu lietot alkoholu, nereti radās šādas nosodošas domas. Tomēr, ielūkojoties dziļāk šīs domas būtībā, es ieraudzīju, ka tā ir parasta skaudība. Jā, man skauž tas, ka viņi, lūk, var piedzerties un nepiedalīties savā dzīvē, bet es to nezin kādēļ nevaru. Man šķiet augstākā mērā negodīgi tas, ka viņi var neuzņemties nekādu atbildību, piedzerties, neko nejust, un dzīvot līdzīgi puķei puķupodā. Tajā pat laikā es tieku konfrontēts ar notikumiem, pārdzīvojumiem, spilgtām emocijām, kas lielākoties mēdz būt ļoti sāpīgi.

Šajā gadījumā man lieliski noder personīgā pieredze. Arī es pats kādreiz nebiju spējīgs uzņemties atbildību. Es nebiju tik stiprs, lai spētu patstāvīgi piedalīties savā dzīvē. Pie tam es biju pilns ar dažādiem kompleksiem un mazvērtības sajūtu, lai pat neuzdrīkstētos mēģināt uzsākt kādas nopietnas pārmaiņas. Un tomēr es varēju kaut ko uzsākt. Un ne jau tādēļ, ka pēkšņi būtu apzinājies to, ka rīkojos pilnīgi aplami. Ne tādēļ, ka apkārtējie nosodīja manu rīcību. Gluži pretēji. Es sastapu izpratni, ne nosodījumu. Es sastapu iejūtību, ne nopēlumu. Tieši tādēļ es varēju uzsākt pārmaiņas savā dzīvē.

Šobrīd es diezgan droši varu apgalvot to, ka aiz katra gadījuma, kad cilvēks kļūst par alkoholiķi vai narkomānu, slēpjas smagi dvēseliski pārdzīvojumi. Tur ir vientulība un bailes. Tur ir atstumtība un dziļi kompleksi. Tur ir dzeļoša mazvērtības sajūta. Vai tiešām šādam cilvēkam es varēšu kaut nedaudz palīdzēt tad, ja nosodīšu viņu? Ja no saviem karaliskajiem augstumiem sludināšu viņam, ka viņš rīkojas absolūti nepareizi. Ka viņš vienkārši ir muļķis un neveiksminieks. Domāju, ka viņš pats itin labi to visu zina. Iespējams, ka dziļi savā dvēselē, šis cilvēks arī jūtas kā muļķis un neveiksminieks. (Vismaz es pats esmu juties tieši tā.)

Ja mazs bērns ir nokritis un sasities, tad, no iegūtās traumas un izbīļa, viņš parasti sāk skaļi raudāt. Un mazi bērni to māk darīt patiešām skaļi un pārliecinoši. Šādā situācijā man ir iespēja reaģēt dažādi. Es varu šim bērnam uzkliegt, lai viņš pārstāj raudāt. Es varu sevī iekšā ‘’vārīties’’: ‘’Ak tu, sīkais kretīns! Man tava bļaušana jau ir apriebusies. Ja tikai es varētu, tad es ātri vien aizbāztu tev muti.’’ Jeb arī, es varu mācīties izturēties pret mazo bērnu ar iejūtību un cieņu. Varu audzināt sevī vēlēšanos viņu morāli atbalstīt.

Jo īpaši grūti ir ieviest dzīvē trešo iespēju. Kaut vai tādēļ vien, ka vispirms var būt jāizcīna iekšēja cīņa ar divām iepriekšējām.

Tieši apkārtējo cilvēku neiecietība, neuzmanība un naids ir bijis par iemeslu tam, lai cilvēks ķertos pie alkohola vai narkotikām. Ne jau no laba prāta cilvēki kļūst par narkomāniem un alkoholiķiem. Iespējams, ka viņi izvēlas šo ceļu kā lielisku pašnāvības alternatīvu.