Ikviens no mums šo un to jau zina par spokiem, gariem, poltergeistiem u.tml., bet tikai retais no visiem vismaz kaut reizi mūžā ir sastapies ar kādu no šīm parādībām. Cilvēki vēl ļoti daudz ko nezina par to, jo ne visiem ir lemts redzēt, sajust un izprast to, kas ir ikdiena tiem salīdzinoši nedaudzajiem cilvēkiem mūsu visu vidū. Mans stāsts būs par dažiem cilvēkiem, kuriem ir lemts redzēt to, ko neredz citi; sajust to, ko nesajūt citi un dzīvot pasaulē, kas citiem liekas baisa, briesmu un šausmu pilna. Es vēlos Jums pastāstīt par sevi un manu ģimeni.

Esmu vecākais bērns ģimenē, kurā pavisam esam trīs. Piedzimu tajā liktenīgajā gadā, kad visu pasauli satricināja Černobiļas avārija. Jau ļoti drīz pēc dzimšanas ārsti paziņoja, ka man ir iedzimtas problēmas ar redzi un dažus gadus vēlāk sākās nebeidzamas braukšanas pie ārstiem, cita par citu smagākas operācijas, slimnīcā nonācu teju katru gadu un dažubrīd pat divas reizes pēc kārtas ar mēneša starplaiku.

Jau ap piecu gadu vecumu sapratu, ka redzu un jūtu interesantas lietas, ko citi pat neapjauta. Manī modās nepārvarama vēlme nodarboties ar spoku saukšanu. protams, bija bail, bet mana interese un aizrautība ar to visu bija spēcīgāka par bailēm. Seansos, kuru saturu (skaitāmos vārdus, priekšmetus un darbības) es izdomāju pati, iesaistījās arī kaimiņu meitene un brālis ar māsu. Tāda, astoņus gadus veca meitene, es maz ko zināju par to, ko daru un pat nedomāju par to, kādas var būt sekas manai darbībai.

Dažu gadu laikā manu seansu laikā tika piedzīvoti daudzi visnotaļ dramatiski notikumi. Bija seansi, kuru laikā neredzami spēki žņaudza manu draudzeni, pa istabu tumsā lidoja visas iespējamās mantas, kas stāvēja plauktos, brāli kāds rāva aiz kājām, māsu kutināja un caur to visu bieži redzējām gar sienu slīdošas ēnas, kaulainas rokas ar gariem nagiem un dzirdējām šausmu filmu cienīgas skaņas, kas līdzinājās kaulu grabēšanai, vaidiem, cilvēka soļiem un tml.

Drīz visiem bija bail naktī aiziet uz tualeti, mājā regulāri šķindēja trauki un krita uz grīdas dažādi priekšmeti, bet vislielākās šausmas iedvesa vannas istaba, kurā vienreiz es atvēru portālu uz paralēlo pasauli. Toreiz, man mazai esot, es nesapratu, kas tas tāds bija, bet šodien, zinot par šīm lietām jau ļoti, ļoti daudz, es varu tikai apbrīnot sevi, ka man kas tāds vispār izdevās. Īstenībā tas nav vārdos izstāstāms, kas toreiz notika, bet mūsu visu atmiņā tā diena palikusi uz visiem laikiem

. Es nezinu, cik daudziem tas vēl ir izdevies, bet laikam tādas lietas spēj paveikt tikai ļoti stipri cilvēki. Visi šie seansi jau kopš pašiem sākumiem bija interesanti ar to, ka mani nekas neskāra. Mocīti, spīdzināti tika visi pārējie, bet man neviens nenodarīja neko ļaunu, ja neskaita to, ka pēc dažiem seansiem uz ķermeņa sev atradu dīvainas izcelsmes un formas zilumus.

Gāja laiks un visa spoku saukšanas kāre mazliet pierima. Vecāki joprojām neko par mūsu izdarībām nezināja. Pienāca laiks, kad pārcēlāmies dzīvot citur un sirdī ielija atvieglojums, ka esam prom no tā visa. Bet pēc diviem gadiem jaunajā dzīvesvietā viss sākās no jauna. Es ievēroju, ka manā istabā parādījies spoks, regulāri naktīs kādam kāds līda blakus gultā vai pat centās izstumt no tās. Sēžot dīvānā, reizumis varēja just, ka kāds apsēžas blakus, sajust pat elpošanu. Durvis mēdza virināties pašas no sevis.

Kulminācija visam bija dienas, kad man, esot savā istabā, atvērās istabas durvis un pretī slīdēja caurspīdīgs cilvēka stāvs vai pēkšņi no muguras kāds uzlika ļoti smagu roku uz labā pleca. Arī sēžot pie datora, tiku ar visu krēslu stumta pa istabu. Kad mājās parādījās mājdzīvnieki, nereti tie histērijā, dažas sekundes pirms parādībām, sāka skriet pa būriem un skaļi spiegt.

Pa vidu piedzīvojumiem ar spokiem, vienu laiku es pat atklāju talantu zīlēšanā – piepildījās viss, ko es izzīlēju citiem cilvēkiem. Sāku redzēt dīvainus sapņus, kuru nozīmi sapratu tikai pēc tam, kad bija noticis tas, ko tie man pareģoja. Sapņos es sevi redzēju daudz un dažādu cilvēku izskatā – karavīri, zemnieki, skolotāji un tml. -, kuri neizbēgami sapņa beigās gāja bojā. Redzēju sapņus, ka esmu augstu debesīs kādā telpā, apkārt viss balts, redzu caur mākoņiem Zemi. telpā ienāk vīrietis baltās drānās, man liek izvēlēties 5 lietas no telpā esošajām un saka teikumu aptuveni šādi:”Tev ir jāizvēlas savs dzīves ceļš! Tu esi īpaša!” Pašlaik kādu laiciņu es šo sapni neesmu redzējusi.

Ir iestājies periods, kad atkal pastiprināti notiek paranormālā aktivitāte manās mājās un ap mani vispār.Laiks ir darījis savu un es arvien vairāk redzu lietas, kas mani vairs tik ļoti nebiedē. Nesen biju divās vietās, kas pēdējā mēneša laikā ir atstājušas uz mani lielu iespaidu. Viena no šīm vietām ir izbijis kara hospitālis, kur ap pulksten divpadsmitiem diennakts tumšajā laikā man paliek ārkārtīgi slikti. Jau tuvojoties šādai vietai es jūtu diskomfortu, telpās esot, liekas, ka tur ir ļoti daudz cilvēku, kuri skatās uz mani. Ventspils pilī es gandrīz noģību un nespēju atgūties veselu pusstundu, jo jutos ārkārtīgi nelāgi.

Ir ari ļoti reta tā baznīca, kurā es atļaujos ieiet iekšā, bet tajā pašā laikā es labprāt pastaigājos pa kapsētām arī naktī un jūtos tur neizsakāmi labi. Rodas jautājumi par to, kāpēc viss ap mani notiek tik sakāpināti. Kāpēc es tik ļoti pievelku nelaimīgus cilvēkus un tos, kuri tuvojas nāvei? Paralēlā pasaulē, lai cik biedējoša citiem liktos, man liek justies labi un man tiešām patīk, ka ap mani ir spoki, notiek dažādas neizskaidrojamas lietas. Lielākā daļa cilvēku no manis izvairās, daudzi ir teikuši, ka man esot ļoti biedējošs skatiens. Tikai retais zina to, ka ar domu spēku spēju ietekmēt citu cilvēku ikdienas dzīves notikumu gaitu, pārvietot uz virsmām novietotus mazus priekšmetus un kustināt pakārtus un auklās iekārtus priekšmetus. Šīs prasmes nesen mācīju kādam cilvēkam.

Varbūt ir kāds cilvēks, kurš man varētu paskaidrot, kāpēc mani spoki, kuri dzīvo līdz ar mani, baidās un bēg no atsevišķiem cilvēkiem? Kāds tam var būt iemesls?