Reiz dziļi pazemē dzīvoja ūdens Piliens. Viņš tā īsti nezināja, no kurienes bija tur uzradies. Tāpat viņš īsti nezināja, kāda ir viņa kā piliena nozīme kopējos pazemes procesos. Kā lai viņš ko zinātu, ja pazemē bija ļoti tumšs, redzēt neko nevarēja un bija šauri? Tā nu Piliens pavadīja savu laiku sadevies rokās ar citiem pilieniem, kopā ar tiem izveidojot pilienu ķēdīti un lēnām tekot. Ātri patecēt viņš nevarēja apkārtnes šauruma dēļ un nebija jau arī īsti kurp steigties. Tāpat bija gana labi.

Laiku pa laikam no augšas nez no kurienes atsūcās daži citi pilieni un sāka gudri runāt – pilieni, jūs esat Okeāna Dēli! Piliens bija jau vairākkārt dzirdējis par Okeānu. Viņš domāja, ka Okeāns ir tāds mazliet lielāks piliens, droši vien ļoti ļoti vecs, gudrs ar garu pilienputu bārdu. Šad tad viņš parunājās par Okeānu ar saviem kaimiņu pilieniem. Kāds no tiem bija dzirdējis ko vairāk, kāds mazāk, taču daudz gudrāki viņi nebija. Skaidrs bija tas, ka Okeāns ir kaut kur tālu un nesasniedzams un tikpat labi tās varēja būt pilnīgas muļķības. Ar laiku Pilienam apnika spriedelēt par lietām, kas ir nesasniedzamas un, iespējams, muļķības, un kad no augšas kārtējais atnākušais piliens saka runāt par Okeānu, atbrīvi, kas rodas no saplūšanas vienotā ūdenī un līdzīgām mazsaprotamām lietām, Piliens asi atteica: „Tā ir tukša pļāpāšana! Tu esi mazs piliens un beidz stāstīt pasakas par neizmērojamiem ūdeņiem! Sēdi te pazemē, kur esi atnācis un nelecies!”

Atnākušais piliens pasmaidīja un kaut ko gribēja iebilst, bet Piliens novērsās, tā uzskatāmi parādot, ka saruna ir beigusies. Nav ko tērēt laiku pļāpām, labāk turpināt lēno tecēšanu – vismaz kāda reāla nodarbe. Tas nekas, ka tumsā un šaurumā, toties vide ir zināma un pierasta.

Tā viss turpinājās. Sadevies rokās ar pārējiem, Piliens turpināja nesteidzīgo tecēšanu zināmajā un pierastajā vidē. Ja viņam kāds pajautātu, vai Piliens gribētu ko mainīt, viņš atbildētu, ka nē. Ko tad citu lai viņš atbildētu, ja Piliens nemaz nezināja, kā ir savādāk. Pilienam taču nebija nekādu iespēju salīdzināt. Un kas vispār ir savādāk? Un vai vispār eksistē tāds „savādāk”?

Nez cik ilgi tā tas būtu turpinājies, ja reiz mierīgo Piliena mierīgo dzīvi neiztraucētu priekšā tekošo pilienu kliedzieni: „Šķērslis! Šķērslis!!!”

Piliens neko nezināja par šķēršļiem. „Kas tas tāds,” Piliens nodomāja, „ko šie klaigā!?”

Taču priekšā tekošo pilienu spiedzieni skaļu ūdens čalu veidā sēja zināmas bažas.
Te tas arī bija. Pilienu ķēdītes ceļu bija nosprostojusi ieža atlūza. Kļuva vēl šaurāk. Piliens tika spiests, mētāts, grūstīts, stumdīts. „Vaīīīīīīī!” viņš bailēs piebalsoja jau skanošo pilienu kliedzienu korim.

Taču drīz šķērslis beidzās un atsākās jau pierastais rāmais plūdums. Šķita, ka nupat notikušais ir tāda neliela nejaušība, no konteksta izrauta kļūme mierīgajā pilienu dzīves tecējumā. Un noteikti kaut kas lieks, nevajadzīgs. Kālab gan vajadzīgas šādas kļūmes, kas to vien dara, kā sēj bažas un uztraukumus?

Mierīgais tecējums turpinājās, pārdzīvojumi gandrīz bija aizmirsušies, taču pēkšņi atkal no priekšpuses bija izdzirdams: „Šķērslis! Šķērslis!!!”

Šoreiz bija gana trakāk. Pilieni tika ierauti virpulī, triekti pret ieža sienām, šķaidīti. Visapkārt skanēja pārbiedēto pilienu kliedzieni. Kliedza arī Piliens un nesaprata, kas notiek. Vēl Pilienu mocīja aizvainojums, ka šis vājprāts notiek tieši ar viņu, bet nenotiek ar citiem pilieniem, kas droši vien kaut kur tek pa citiem mierīgiem ceļiem. „Tā ir netaisnība!” Piliens kliedza gan bailēs, gan niknumā.

Drīz viss mitējās, taču šoreiz piedzīvotais bija tik spēcīgs, ka bija i ne domāt to aizmirst. Un Pilienu sāka urdīt jautājums: „Kāpēc tā notiek?” Nevarēja taču būt tā, ka tam nebija nekādas nozīmes. Tad taču šķēršļu nemaz nebūtu. Vai tad var būt kas tāds, kam nav nozīme? To Piliens nesaprata.

Piliens turpināja tecēt, taču ievēroja, ka gaita kļūst arvien lēnāka un lēnāka, līdz apstājas pavisam. Cik nu tumsā varēja nojaust, pilienu ķēdīte bija ietecējusi tādā kā pazemes dīķī, tādā kā rezervuārā. Tālāk ceļa nebija.

Iesākumā piliens jutās itin labi. Kā nu ne! Miers. Klusums. Nekas nav jādara. Nekur nav jādodas. Šķēršļi nerodas, jo vispār nevar uzrasties. Stāvi tik uz vietas un priecājies!

Gāja laiks. Piliens un viņa ķēdītes kaimiņi joprojām stāvēja uz vietas. Labo pašsajūtu nomainīja kaitinoša sajūta, jo gribējās atsākt kustēties. Kaitinošo sajūtu pastiprināja fakts, ka apkārt ūdens pilieni sāka sastāvēties un viegli smakot. Kļuva vispirms nepatīkami, tad neciešami.

Piliens atkal sāka domāt: „Kāpēc tā? Vēl nesen atpakaļ bija labi. Tagad jānīkst šajā smakā.”

„Dēls, es redzu, tev ir norūpējies vaigs,” kāds Pilienu uzrunāja, „es varu palīdzēt.”

Runātājs bija kāds no tālāk esošajiem pilieniem, kurš bija pietuvojies.

„Kāpēc man jābūt šajā smakā?” Piliens vaicāja, „kas notiks tālāk?”

„Dēls, esi pacietīgs! Katram sava smaka pacietīgi jānes. Ja būsi pacietīgs, ja katru dienu skaitīsi lūgšanu Tam Pilienam, Kas Pilienus Atbrīvojis, tu tiksi atbrīvots.”

Pilienam teiktais šķita dīvains. Kā tad kāds cits kādu ir atbrīvojis, ja joprojām visi ir sasaistīti un nekur netek? Un viņu Uzrunājošais Piliens arī nu nemaz nelikās atbrīvots.

Taču neciešamā sajūta bija pāraugusi izmisumā un Piliens paklausīja. Uzrunājošais Piliens iemācīja, kas jāskaita, uz kuru pusi skaitot jāskatās, kas jādomā, kam jātic. Piliens cītīgi visu darīja. Gāja laiks. Ticība atbrīvei ļāva vieglāk pārdzīvot smaku, taču tā nenovērsa nekustību visapkārt. Un trakākais, ka Piliens atskārta, ka arī pats no sastāvēšanās ir sācis smakot. Tas bija briesmīgi!

„Nē, man pietiek!” nākošreiz satiekoties teica Piliens Uzrunājušam Pilienam, „es daru visu tevis ieteikto, jā, es esmu guvis mierinājumu, taču tas neatrisina to, ka mēs smirdam. Es smirdu, tu arī smirdi, visi apkārt smird! Tā nav izeja! Tu saki, ka kāds pilienus jau ir atbrīvojis un tikai kaut kas noteikts ir jāskaita, lai atbrīvē nokļūtu, taču tu pats nemaz neesi atbrīvots! Vai nejūti, kā tu pats smirdi?”

„Dēls, tevī runā nelabas lietas”, iesākumā rāmi teica Uzrunājošais Piliens un jau dusmīgi turpināja, „ja nedarīsi to, ko tev lieku, tu nokļūsi tumsā, nebūtībā un cietīsi mokas. Toties es tev solu atbrīvi”.

„Ha!” sarkastiski iesmējās Piliens, „mēs jau esam tumsā. Un jau ciešam mokas, jo smirdam. Vai maz pats zini, kas ir atbrīve? Kā tu vari to zināt, ja pats tur nemaz neesi bijis? Kā tu vari mācīt par to, ko pats neesi sasniedzis?”

Piliens sapurinājās. Vispirms viņš atskārta, ka izejai no rezervuāra vajadzētu būt. Viņš atcerējās, ka pilieni pa viņa paša atnākšanas ceļu nemitīgi pieplūst klāt. „Tas tā nevar notikt bezgalīgi,” Piliens nodomāja, „kaut kur taču pilieniem ir arī jāplūst projām. Ir jābūt izejai no rezervuāra. Taču arī, ja tā ir, kur to meklēt?”.

Tad Piliens atcerējās agrāk no augšās pieplūdušos pilienus, kuri runāja kaut ko par Okeānu.

„Tā!” nodomāja Piliens, „tie pilieni uzradās kaut kur no augšas, tātad jāmēģina izkārpīties uz rezervuāra augšu. Pat ja tur nav izejas, sliktāk kā ir šeit, tur nebūs. Un vismaz būs kaut kas, ar ko nodarboties”.

Domāts – darīts. Vispirms piliens atvadījās no savu ķēdītes biedriem.

„Es dodos prom”, Piliens teica, „nezinu, kur nokļūšu, bet te nepalikšu. Ja kāds no jums vēlas, var doties man līdzi”.

„Tu esi traks!” iesaucās ķēdītes pilieni, „kur tev jāiet? Kas tev šeit nekaiš? Nu, labi, mazliet ir smaka, toties vide ir tik pazīstama un pierasta. Vai tu zini, uz kurieni doties? Nezini! Mēs tomēr labāk paliksim pie kaut kā smakojoša, bet zināma, nevis dosimies nezināmajā. Mums ir ļoti bail no nezināmā!”

Piliens devās ceļā. Lēnām, pa mazam solītim Piliens starp pārējiem pilieniem kārpījās uz augšu. Virziens augšup bija vienīgais, ko Piliens šajā brīdī bija noteicis sev kā mērķi. Viņš neko nezināja par rezervuāru, neko nezināja par vietu, kur viņš gribētu nokļūt. Taču Piliens skaidri zināja, ka negrib vairs atrasties sasmakumā, lai arī cik pierasts tas bija palicis.

Piliens spraucās ilgi, līdz sajuta, ka tuvojas rezervuāra augšai. Piliens juta, ka spiediens no pilieniem, kas atrodas virs viņa kļūst mazāks. Un vēl viņš juta, ka, tuvojoties augšai, arī sastāvējuma smaka kļūst arvien mazāka. Tas iedrošināja un ar vēl lielāku spēku un apņemšanos Piliens turpināja savu ceļu.

Jā, te tā bija – rezervuāra augša! Virs viņa vairs nav pilienu! Pirmo reizi Piliens sajuta, ka telpa virs viņa var būt arī tukša. Tā bija līdz šim nepierasta sajūta!

„Laipni aicināts mūsu pulkā”, Pilienu uzrunāja pilieni ap viņu, „sniedz roku un dodamies tālāk!”

Piliens bija ieguvis jaunus draugus. Tas bija tik lieliski! Taču visvairāk Piliens priecājās par to, ka sajuta lēnu bet izteiktu plūsmu noteiktā virzienā.

„Tur ir izeja!” Piliens līksmoja. Viņš saprata, ka izeja no rezervuāra atrodas rezervuāra augšā, kamēr apakšējie slāņi atrodas nekustībā un smok. Un tikai tādi neprātīgie kā viņš, tiek virspusē un var doties tālāk.

Izeja bija rezervuāra pašā galā. Tā bija šaura spraudziņa iezī, caur kuru Pilienam knapi izdevās izspraukties. Ticis tai cauri, Piliens ar pārējiem jau raiti turpināja gaitu, līdz nokļuva nelielā atstraumītē, kas vērpās ieža ejas ielokā. Piliens redzēja, ka var no tās izkļūt, kad vien vēlas, taču pagaidām bija interesanti palikt tepat un viegli pavirpuļot piedāvātajā atstraumītes dejā.

„Sveiciens ceļa turpinātājam!” Pilienu kāds uzrunāja.

Piliens paraudzījās apkārt, taču ap sevi nevienu nemanīja. „Kur tu esi un kas tu esi? Un ko tu te dari?” viņš jautāja.

„Es atpūšos. Esmu te, pieķēries pie griestiem kā ūdens kondensāts”, skanēja atbilde, „un esmu piliens, kas zina, ka ir daļa Okeāna”.

Piliens pavērsa acis augšup. Cik nu tumsā varēja saskatīt, pie griestiem patiešam karājās piliens. Tas bija dzidrs jo dzidrs un saklausītā Okeāna piesaukšana Pilienā modināja ziņkāri. Kā nu nē – taču tikai pateicoties kādreiz dzirdētajam Okeāna vārdam Piliens, kustoties uz augšu, bija izkļuvis no smirdoša rezervuāra. Un te – piliens, kurš zina, kas ir Okeāns! Kāda lieliska satikšanās!

„Tu zini ka esi daļa Okeāna?” Piliens brīnījās, „kā tu vari to zināt?”

„Es biju Okeānā un es to redzēju. Un arī tu esi daļa Okeāna, tikai to vēl nezini. Un tāpēc esi sevi nodalījis no Tā, uzskatīdams sevi par atsevišķu pilienu”.

„Ko tev dod šī zināšana?”

„Es zinu, ka esmu Ūdens. Es zinu, ka varu būt visdažādākajās vietās – augu saknēs, koku lapās, dzīvnieku asinīs – es tik un tā palieku Ūdens. Es varu būt visdažādākajos stāvokļos – šķidrs, ciets vai gāzveida – tik un tā es palieku es pats, ar mani nekas nevar notikt. Šī zināšana atbrīvo. Bet nemāku tev to izstāstīt. To nemaz nevar izstāstīt”.

„Vai tas nozīmē, ka tev nemaz nav bail no šķēršļiem?”

„It nemaz! Ko tie man var nodarīt? Es tāpat palikšu Ūdens!”

„Tad kāpēc vispār ir vajadzīgi šķēršļi?”

„Pirmkārt tāpēc, lai sadzirdētu savu iekšējo balsi pēc tiekšanās augšup. Balss augšup sauc nepārtraukti un katram pilienam ir dota brīva izvēle, sadzirdēt to, vai nē. Parasti nesadzird, jo citas balsis ir skaļākas. Šķēršļi liek aizdomāties, vai troksnis apkārt ir tas pareizākais, kam sekot. Jo jebkurš troksnis apkārt reiz noved pie šķēršļa. Otrkārt tāpēc, lai saprastu, ka pilienu būtībai – Ūdenim – šķēršļi neko nevar nodarīt. Tie var mainīt piliena formu, stāvokli, atrašanās vietu, taču piliena būtība – Ūdens – paliks neskarta.

„Hmm. Un kā es varētu arī sevi tā nenodalīt?”

„Tikai saplūstot ar Okeānu. Tāpēc ir vajadzīgs ceļš, pa kuru tu dodies. Ceļš augšup.”

„Kāpēc tu neparādījies ātrāk un šito nepastāstīji?”

„Tev parādījās un to stāstīja mani brāļi. Tikai tu to tad nedzirdēji, jo nebiji gatavs saklausīt”.

„Vai vari mani pavadīt ceļā uz Okeānu?”

„Nevaru. Pie Okeāna katram pilienam jānonāk pašam un vienam. Tas ir liels paradokss. Okeāns sniedz saplūsmi. Taču tas ir gatavs pieņemt pilienu tad, kad tas spēj baudīt būšanu vienatnē, kad piliens spēj just saplūsmi, esot vienam. Tas ir ceļš, kas jānoiet katram pašam atsevišķi.

„Vai vari vismaz parādīt ceļu?”

„Arī nevaru. Šo ceļu nevar parādīt, to nevar atrast meklējot. Sadzirdi balsi, kas tevī iekšā. Tā parādīs ceļu. Lai tev veicas, draugs!”

To pateicis, Zinošais Piliens pieplaka sienai un izzuda skatienam.

Piliens turpināja riņķot atstraumītē. Viņš bija domīgs. Saruna ar Zinošo Pilienu bija pilnīgi negaidīta. Un tā beidzās tik ātri! Piliens bija vēlējies jautāt vēl un vēl, bet vairs nebija kam. Taču Piliens tagad skaidri sadzirdēja savi iekšējo palsi runājam. „Uz priekšu! Uz augšu!”, tā aicināja. Un Piliens juta, ka vairs nespēj tai nesekot.

Ātri izkļuvis no atstraumītes, Piliens ceļoja tālāk. Tagad tas apzināti raudzījās pēc ceļa augšup. Kādu laiku ceļš joprojām veda pa ieža cietām iegulām, taču tad piliens pamanīja, ka priekšā no tecējuma atdalās neliels atzars un spraucās uz augšu cauri irdenākam ieža slānim. Šaubu nebija. „Tikai uz turieni!” nodomāja Piliens un spraucās tuvāk straumītes atzaram. Vēl mirklis un viņš jau spraucās cauri pavisam šaurai ejai iezī, tika mīcīts un spaidīts.

„Ar mani nekas nevar notikt!”, sacīja sev Piliens, atcerēdamies Zinošā Piliena teikto. Tas nelikvidēja bailes, taču deva zināmu paļāvību.

Vel mirklis, vēl svaidīšanās augšup, leju un – Piliens apžilba. Gaisma! Piliens atcerējās citus pilienus par to runājam un tagad viņam nebija nekādu šaubu kā sauc šo parādību. Tagad varēja redzēt! Pazeme bija beigusies, Piliens kopā ar citiem pilieniem bija izkļuvis virszemē, tagad vairs nebija jāspiežas, jo apkārt bija daudz vairāk brīvas telpas.

Ceļš veda tālāk. Piliens redzēja, ka ap tecēšanas ceļu ir daudz visādu augstu un zemāku objektu. „Laikam koki un augi”, viņš nodomā, atcerēdamies Zinošā Piliena stāstu.

Pēc brīža Piliens juta, ka priekšā daļa straumes kaut kā jocīgi novirzās citur. Pacēlies plūduma virspusē, viņš ieraudzīja, ka priekšā pie tecēšanas ceļa stāv jocīgs ar spalvu klāts radījums uz četriem tieviem balstiem. Radījums savu augšējo daļu bija noliecis zemē, iebāzis tecēšanas ceļā un – ko domājies! – lielos daudzumos sūca sevī iekšā pilienus!

„Polundra!!!”, Piliens iebrēcās un saka izmisīgi rauties ārā no radījumā ejošās straumes. Šis pilienus sūcošais radījums noteikti nebija Okeāns un kaut kur citur Piliens nudien negribēja nokļūt. Redzot, ka vairs nepaspēs appeldēt iesūcošajam caurumam apkārt, Piliens saņēma visus spēkus un panira tam apakšā.

„Izdevās!”, Piliens atviegloti izdvesa, pamanījis, ka briesmīgais caurums paliek aizmugurē. Un tūlīt sabijās, pamanot, ka plūšanas ātrums pēkšņi strauji samazinās. „Vai tad atkal rezervuārs?”, Piliens nodomāja, atceroties nemaz ne tik senos piedzīvojumus pazemē, kas sekoja pēc tecēšanas ātruma samazināšanās. Taču nē! Šim brīdim ar rezervuāru nebija nekāda sakara. Piliens pamanīja, ka apkārt ir milzīgs skaits citu pilienu. Tie bija tik cieši piekļāvusies viens otram, ka īsti pat nevarēja pateikt, kur viens beidzas un otrs sākas.

„Kāpēc jūs esat tik daudz?” Piliens vaicāja.

„Mēs esam Upe”, pilieni atbildēja, „nestāvi malā, nāc barā!”

Piliens ātri iekļāvās kopējā plūdumā, cieši piespiežoties citiem pilieniem.

„Uz kurieni mēs dodamies?”, Pilienu joprojām urdīja ziņkāre.

„Pie vēl daudzvairāk pilieniem. To vietu sauc jūra”.

„Vai jūra ir tas pats, kas okeāns?”, Piliens nelikās mierā.

„Nē. Okeāns ir pēc tam. Okeānā var nokļūt, izpeldot cauri Jūrai. Bet tas prasa laiku un gadīties var visādi. Ja peldēsi pārāk tuvu jūras virspusei, iztvaikosi. Ja būsi pārāk tuvu jūras gultnei, vari iesūkties zemē.

Jo ilgāk Piliens peldēja pa upi, jo vairāk sajuta savu vienotību ar citiem pilieniem. Viņš bija piliens, taču nenodalāms no upes! Viņš bija daļa upes. Un kļuva par daļu no jūras, kad upe ieplūda jūrā. Un nemaz nepagāja tik ilgs laiks, ka Piliens kļuva par daļu okeāna.

Eh, kas tā bija par sajūtu! Piliens saprata, ka viņam vairs nav robežu. Viņš saprata un juta, ka viņš bija viss – gan okeāns, gan jūra, gan upe, gan strauts, no kura nesen padzērās stirna, gan avots pazemē.

„ŪDENS!!!”, eiforijā iesaucās Piliens, „es esmu ŪDENS!!!”

Un ar pavisam lielu pārsteigumu Piliens atklāja, ka viņam kā Ūdenim jau tad, atrodoties vēl dziļi pazemē, bija ieteka Okeānā. Jau tad viņš bija saistīts ar Okeānu. Nu, jā, tikai tad viņš to nezināja.

Piliens piepeldēja tuvu okeāna virspusei. Viņš redzēja, kā saules staru siltumā ūdens pilieni no okeāna virspuses pārvēršas tvaikā un veļas augšup.

„Jāpamēģina”, nodomāja piliens un ļāvās saules stariem.

Pēkšņi viņš sajutās pavisam viegls un cēlās augšup. Okeāns palika arvien tālāk apakšā. „ŪDENS!!!”, eiforijā atkal iesaucās Piliens, „es esmu ŪDENS!!!” Bail vairs nebija nemaz, bija tikai apziņa par savu neievainojamību. Viss bija tā, kā stāstījis Zinošais Piliens.

Vējš Pilienu paņēma savā klēpī un nesa uz kaut kurieni.

„ŪDENS!!!”, turpināja skandēt Piliens, „es esmu ŪDENS!!!” Tieši ļaušanās visam, kopā ar savas neievainojamības apziņu bija tā, kas radīja neizsakāmu prieku par notiekošo.

Vējš sakūla daudzus pilienu vērpetē un saspieda tos kopā. Vieglums izzuda un Piliens kopā ar daudziem citiem lija lejup. Tad tas pa saknēm un stumbru nokļuva liela ozola lapā. Kā lapa priecājās, ka Piliens tur bija!

„Paldies, Pilien!”, lapa teica, „tu dod man spēku. Es, savukārt, dodu spēku šim kokam. Bet tagad es metīšos dejā ar vēju un tu atkal varēsi iztvaikot. Ļaušu pie sevis paciemoties citiem pilieniem!”.

To teikdama, ozola lapa sāka šūpoties trakā dejā un Pilienam nekas cits neatlika kā iztvaikot. Bet viņš par to nebēdāja, jo zināja, ka nekas taču nevar notikt.

Piliens atkal pacēlās debesīs, atkal nolija un šoreiz iesūcās dziļi jo dziļi zemē. Kaut kur tur tecēja pavisam mazs avotiņš. Piliens pamatīja pa to plūstam mazus bēdīgus pilieniņus. Piliens bija prieka pārpilns un vēlējās tos uzmundrināt.

„Hei, puikas!” viņš iesaucās, „ko skumstat!? Jūs taču esat daļa Okeāna un jau savienoti ar to!”

„Tā ir tukša pļāpāšana!”, viens no pilieniem attrauca, „tu esi mazs piliens un beidz stāstīt pasakas par neizmērojamiem ūdeņiem! Sēdi te pazemē, kur esi atnācis un nelecies!”

Piliens labsirdīgi pasmaidīja un gribēja ko piebilst, taču pilieniņš jau bija paguvis novērsties.

„Jā, tā ir!”, Piliens nodomāja, „pilieni spēj sadzirdēt tikai to, kam ir gatavi. Kam nav gatavi, to nesadzird!”

To nodomājis, Piliens pieķērās ejas griestiem. Lai atpūstos.