Mani nomāc daudzas neskaidrības par savu dzīvi, par to kas tagad tajā notiek. Esmu ļoti jauna, man ir tikai piecpadsmit gadi, bet es iekšā dziļi jūtu, ka man ir vai nu pārāk laba intuīcija, teiksim tā, izcila, vai arī tā ir priekšnojauta, kas allaž atbild uz maniem jautājumiem. Sajūtas ir diezgan savādas, jūtu jau kaut ko tādu pēdējo gadu.. Nezinu, šķiet, ka esmu vēl pārāk jauna un nezinu, kas tieši tas ir tāpēc vēlos to pajautāt šeit – šeit, kur ir zinošāki cilvēki, varbūt tādi, kas piedzīvo to pašu ko es. Tā tad, viss sākās ar to, ka es uzdevu pati sev visdažādākos jautājumus, kur atbilde būtu tā kā Jā vai Nē. Tas viss notika domās… reāli es šādi gribēju sev pajautāt, ko vairāk vēlos un tad saņēmu tā kā no iekšejās balss atbildi. Tas man šķita tā.. nu diez gan sekli, jebkurš pusaudzis var izdomāt tādus brīnumus.

Tagad viss ir nopietnāk, daudz savādāk! Kādu dienu par šo lietu es runāju ar saviem vecākiem. ( tas bija krietnu laiciņu atpakaļ) Iepriekš es sev uzdevu jautājumus kā būs nākotnē. Man bija simpātija un jautāju par to sev bieži un es tā kā lūdzu lai manas vēlmes piepildās, bija vēl jautājumi par skolu, manu ģimeni. Redziet pats dīvainākais ir tas, ka jautājot es saņēmu precīzas atbildes, pat ļoti precīzas. Tās atbildes patiešām bija tīrākā taisnība.

To, ko es jautāju sev un saņēmu savas dziļās Jā un Nē atbildes un dažkārt es jutu, pat šaubas, tas viss parādījās tieši tā dzīvē. Sākumā tas bija tieši tas ko es vēlējos, bet tagad tas pat ir traucēklis dzīvot normāli. Ik reizi, kad es kaut kur dodos, es saņemu no sevis dažādas atbildes. Piemēram, viendien mums bija iecere ar ģimeni doties izbraukumā, bet iepriekš es jutu, ka es nebraukšu un lieki necerēju – tā notika. Man pazuda kaķis ( tā kā esmu ļoti Dievticīga, tad bieži lūdzos un jūtu, ka no augšas man kāds pat palīdz) man tāds kā iekšējs spēks teica, lai es lūdzu par savu kaķi – tā arī darīju ( viņš patiešām bija mans mīlulis, ļoti mīlēju) un tad vēlreiz kādā dienā viņš pazuda un manī vairs nebija tā, kas lika man lai es lūdzu par viņu, es jau iepriekš zināju, ka viss ir labi un drīz viņs būs atpakaļ. ( abas reizes vins pazuda apm. uz 1 nedēļu) Kā jau teicu varbūt daudzi priecātos par to, ka sevī ir kaut kas tāds, bet tas sagādā lielas problēms. Es praktiski redzu savu dzīvi uz priekšu.

Man vienreiz ir tikai izdevies apmānīt savu savādo paredzēšanu. Godīgi, biju ļoti laimīga, kad tas gadījas, bet pēc tās reizes, atkal viss iet kā smērēts. Gadījās pat tā, ka es sajutu slimības tuvošanos, varbūt tas bija vārdu spēks… nezinu.
Plus klāt vēl tām dīvainajām parādībām kas mājo manī, ir vēl kas. Es jūtu sevī lielu enerģiju, kas ikdienas laužas no manis ārā. Tas ir kā adrenalīns kūsātu visu laiku asinīs, loti savādi.. gribas tvert jeb kuru emociju vilnu no katra cilvēka un noteikt kāpēc tā?

Un vēl.. Dažkārt ir tāda sajūta kā es būtu piedzīvojusi to saucamo reinkarnāciju, tikai neatceros, kas es biju pagājušajā dzīvē, es tikai jūtu tādas lietas, ko reiz esmu piedzīvojusi dzīvē. Nē, tas nav De javu, sapņus es atceros, bet tām lietām pilnībā nav nekādas saistības ar sapņiem. Ta ir kā būt diviem cilvēkiem. Pirmais ir vecs, loti pieredzējis un zin cilvēku detaļas, izdarības, prot minēt sarežģītas mīklas, bet otrais es – pusaudzīs, piecpadsmitgadīga meitene. Dažu brīdi uzliesmo tas pieredzējušais cilvēks manī -tad es runāju pat kā prfesors un jūtu kāpēc cilvēki dara tā kā viņi dara, zinu atbildes, bet dažkārt esmu patiešām kā pusaudze.

Es nezinu ko par sevi domāt, varbūt tā notiek ar katru cilvēku, tāpēc jautāju lai saņemtu atbildi, ko man darīt? Godīgi, es vēlos no tā atbrīvoties. Varbūt no tā sava otrā es nevēlos, bet gan no tās savādās pareģosānas, jo taisnību un nakotni ir zināt pat dažkārt sāpīgi. Vai varbūt jūs man iesakiet ko labāku, ka ar to spēt sadzīvot? Man ir grūti. Varbūt aiziet pie kāda zīlnieka vai arī atrologa, kas pavēstīs šīs dzīves mērķi un uzdevumu, vai arī to, kas ar mani notiek???