Pirms vairākiem gadiem, kāds, man simpātisks cilvēks teica, ka būtu gan labi, ja cilvēkam būtu aste. Tad varētu veikt gan sarežģītākus darbus, gan atbalstīties, ja tas būtu nepieciešams. Tobrīd tas šķita man diezgan aplami un pat bērnišķīgi. Kā gan aste varētu palīdzēt veikt kādus darbus?Tomēr, tas, ko teica šis cilvēks, tika izteikts ar dziļas nožēlas pieskaņu viņa balsī. Šķita, ka šis jautājums viņam tiešām bija ļoti svarīgs. Tas uzvedināja mani uz pārdomām par to, kādēļ dzīvniekam ir vajadzīga aste un, ko viņš ar tās palīdzību dara.

Par izpētes objektu, izraudzījos mājas kaķi. Kaut vai tāpēc vien, ka viņš bija man vispieejamākais no ‘’astainajiem’’. Vērojot kaķi, viņa aste, sākotnēji šķiet kā samērā bezjēdzīga ekstremitāte. To nevar izmantot kā ieroci, tā, pat nav piemērota priekšmetu satveršanai. Varbūt tā ir pat savā ziņā traucējoša (jo īpaši, aplūkojot gadījumus, kad pats, esot neuzmanīgs, esmu uzkāpis kaķim uz astes). Un tomēr – ja jau kaķim ir aste, tad droši vien viņam tā ir vajadzīga un noderīga. Savos novērojumos, esmu pamanījis, ka tieši ar astes palīdzību kaķis izrāda savu emocionālo noskaņojumu un, varbūt pat parāda savas robežas. Esmu gatavs pieļaut domu, ka cilvēks ir ‘’zaudējis asti’’, bet, līdz ar to, ieguvis empātijas spējas, ko es uzskatu par spējām sajust otra cilvēka, vai pat dzīvnieka emocionālo noskaņojumu. Tomēr šīs jauniegūtās spējas ir neattīstītā stadijā, un tas sagādā ne mazums raižu. Šķiet, ka, atšķirībā no dzīvnieka, cilvēkam ir dotas spējas individualizēties – atrast un apzināties pašam savu dvēseli (savas emocijas). Tomēr, līdz ar šo dāvanu, cilvēks ir saņēmis arī atbildību par savas dvēseles attīstību. Un tieši šeit arī sākas vislielākās problēmas. Pat apjēdzot to, ka man ir pašam sava dvēsele, es tomēr lāga nevaru saprast, ko tad ar viņu īsti iesākt. Bieži vien esmu juties ļoti slikti, tomēr neesmu spējis saprast, kas ar mani īsti notiek. Tieši šādās situācijās man droši vien, ļoti labi varētu noderēt aste. Tad es vismaz varētu parādīt apkārtējiem, kā es jūtos. Pat tad, ja pats savu emocionālo stāvokli neizprotu, varbūt es varētu cerēt uz palīdzību jeb atbalstu no apkārtējiem. Varbūt redzot, ko rāda mana aste, viņi varētu man izskaidrot to, kas ar mani notiek. Kādas emocijas mani ir pārņēmušas.

Tieši to arī uzskatu par savas dzīves lielāko sarežģījumu, ka bieži vien nespēju izprast pats sevi. Es nespēju izprast pats savu emocionālo stāvokli. Šī neizpratne ir sākusies jau agrā bērnībā. Tie cilvēki, kas bija man vistuvāk, un, uz kuru palīdzību es cerēju, tomēr nebija spējīgi man palīdzēt. Varbūt tieši tā paša iemesla dēļ, ka viņi paši nespēja saprast savas emocijas, tādēļ arī nevarēja man paskaidrot neko par manējām. Ierastā nostāja bija tāda, ka ar tādām muļķībām kā jūtas vai emocijas, nav vērts galvu piebāzt. Ir daudzas lietas, kas ir svarīgākas par to. Piemēram, izglītība, naudas pelnīšana, ģimene.

Palūkojoties atpakaļ uz savu dzīvi, varu itin viegli atcerēties to, ko esmu domājis, jeb, drīzāk – kā esmu juties par savu dzīvi. Sajūta ir bijusi tāda, it kā, piedzimstot, es būtu ievietots kādā skafandrā (savā ķermenī). Šis skafandrs man ne pārāk labi der. Vietām tas ir par šauru, bet citviet tas ir par lielu un nokarājas gluži kā bura bezvēja laikā. Jo vairāk es pieaugu, jo nepiemērotāks man šķita mans ķermenis. Un ar to vēl nepatikšanas nebeidzās. Šķita arī, ka man liek piedalīties kādā spēlē, kura ir nosaukta par manu dzīvi. Šajā spēlē piedalās visi. Tomēr man nav zināmi ne spēles noteikumi, ne mērķis, kas būtu jāsasniedz. Laikam ejot, par noteikumiem ir radusies neskaidra nojauta. Ir bijusi tāda sajūta, ka visi pārējie, kuri piedalās šajā spēlē zina noteikumus. Viņi zina arī šīs spēles mērķi. Tomēr, kādu tikai viņiem vien zināmu iemeslu dēļ, no manis to slēpj. Absolūti skaidrs ir viens – šajā spēlē es jūtos pagalam slikti. Un visļaunākais ir tas, ka nevaru no šīs spēles izstāties. Ir pamatotas aizdomas par to, ka tad, ja mēģināšu izstāties, varētu kļūt vēl sliktāk.

Reālajā dzīvē bija aptuveni tā. Es vēroju to, kas norisinās man apkārt. Es vēroju, ko dara mani līdzcilvēki. Neraugoties uz to, ka pats esmu audzis disfunkcionālā ģimenē, tomēr man ir bijis pietiekami daudz iespēju redzēt arī to, kas notiek citās ģimenēs. Es redzēju to, kā cilvēki nosprauž sev dažādus mērķus, un pēc tam pieliek pūles, lai tos realizētu. Es varēju novērot to, ka zēni draudzējas ar meitenēm, vīrieši precas ar sievietēm. Tiek veidotas ģimenes. Tiek pelnīta nauda. Katram sabiedriski noderīgam indivīdam ir darbs, kurā strādājot, viņš var nopelnīt naudu. Ar tās palīdzību, savukārt ir iespēja ne tikai nodrošināt eksistenci, bet arī apmierināt kādus papildus mērķus vai iegribas. Tas patiesi izskatās viegli un saprotami. Tieši uz šādiem principiem esmu mēģinājis balstīt savu dzīvi. Esmu mēģinājis nospraust sev mērķus. Esmu pielicis pūles, lai tos sasniegtu. Tomēr skumjākais ir tas, ka gandarījuma sajūta par paveikto lielākoties ir ilgusi tikai kādu mirkli. Tūdaļ pēc tam ir iestājusies tukšuma sajūta. Un tieši šī tukšuma sajūta allaž ir bijusi tā, kas mani ir dzinusi uz priekšu – nospraust arvien jaunus mērķus, un, nežēlojot sevi, īstenot tos. Un arī tas nebūt nav pats ļaunākais. Šādi pastāvīgi rosoties, mani, tomēr, nekad nav pametusi miglaina nojausma par to, it kā man iekšā būtu implantēts kāds ‘’indikators’’. Tas ir kāds neizprotams un pat baiss aparāts, kuru nav iespējams ne izslēgt, ne apmānīt. Līdzīgi kā spogulis, kas nepielūdzami precīzi parāda tieši to, kas stāv viņa priekšā, šis ‘’indikators’’ atspoguļoja manu pašsajūtu un manu apmierinātību ar savu dzīvi. Un tas, ko viņš rādīja, man itin nemaz nepatika.

Lai arī cik ļoti es pūlējos īstenot savā dzīvē apkārtējo cilvēku ieteikumus un sasniegt vispār pieņemtos mērķus, tomēr mans iekšējais indikators nepielūdzami rādīja to, ka mana apmierinātība pašam ar savu dzīvi ir aizvien mazāka. Aizvien sliktāki bija arī manas pašsajūtas rādītāji. Šis stāvoklis kļuva aizvien bezcerīgāks. Jo īpaši tādēļ, ka tajā vidē, kurā es uzturējos, nebija pieņemts, ka kāds varētu justies slikti, jeb varētu būt neapmierināts ar savu dzīvi. Tā varēja justies tikai neveiksminieki – tādi, ar kuriem labāk neielaisties, no kuriem labāk ir izvairīties. Saprotams, ka es negribēju būt viens no tādiem neinteresantiem un garlaicīgiem tipiem. Es negribēju, ka ar mani pārstātu kontaktēties mani draugi.

Es izjutu aizvien lielāku iekšējo konfliktu. No vienas puses, es ļoti gribēju ar kādu par šīm lietām aprunāties, tomēr nevarēju to darīt, jo baidījos nonākt neveiksminieka lomā. Tās retās reizes, kad kaut vai aplinkus mēģināju uzvedināt savus draugus uz sarunu par dzīves mērķi vai hroniskas neapmierinātības sajūtu, kas mani vajā, – parasti beidzās ar mērenu izsmieklu par to, ka es gribot pārāk sarežģīt dzīvi. Dzīve, taču ir ļoti vienkārša. Saņem labu izglītību, appreci skaistu sievu. Laid pasaulē dažus bērnus. Sapelni naudu vecumdienām. Ar to pilnīgi pietiek. Ar to visi dzīves mērķi ir piepildīti.

Tomēr reizēs, kad aizdomājos par savas dzīves lietderību un jēgu, aizvien vairāk pārliecinājos par to, ka šos vispārpieņemtos mērķus nespēju pielāgot savai dzīvei. Pieļaujot domu, ka agrāk vai vēlāk, man tomēr būs jāmirst, un apjēdzot, ka pat tad, ja pēc šīs dzīves mani gaida kāds turpinājums kādā citā pasaulē,- es tomēr nevarēšu ņemt līdzi no šīs pasaules ne naudu, ne sievu, ne bērnus. Pat tad, ja pēc šīs dzīves mani negaida itin nekas, man tomēr būs jāzaudē viss, pēc kā tik ļoti esmu tiecies visu šīs dzīves laiku. Tad kāda jēga vispār ir tam, ka es esmu dzīvs?

Šādas pārdomas mani dzina aizvien lielākā izmisumā. Pirms spēju rast atbildes uz šiem daudzajiem, manī iekšā skanošajiem, nepatīkamajiem jautājumiem, man vēl bija jāiziet cauri diezgan smagam atkarību periodam. Tomēr šobrīd esmu gatavs dalīties ar dažām atziņām par emocijām un par dzīves mērķi. Šeit es gribu uzsvērt to, ka nepretendēju uz patiesības sludināšanu. Tās būs tikai manas pārdomas, kas balstītas uz manu pieredzi.

Šobrīd es gluži labi varu saprast, kādēļ dzīves jēgas meklējumi man ir sagādājuši tik lielus sarežģījumus. Kā lai es atrodu atbildi uz jautājumu ‘’kas ir mana dzīve?’’, ja es nezinu atbildi uz jautājumu ‘’kas esmu es pats?’’. Tieši to es arī uzskatu par savas dzīves primāro mērķi – saprast kas es esmu. Un tas nebūt nav viegls uzdevums. Tas nozīmē, ka man ir jāvelta pūles ne tikai sava ķermeņa un tā sajūtu un funkciju izzināšanai. Man ir jādodas daudz dziļāk. Man ir jāveic padziļināta savu emocionālo stāvokļu iepazīšana un izpēte. Man vaigu – vaigā, ir jāsatiekas ar savām dusmām. Man pēc iespējas labāk jāiepazīst savas bailes,- lai cik briesmīgi tas arī sākumā neliktos. Man jāizprot un jāiemācās cienīt savas skumjas. Arī savu prieku es varu mācīties izbaudīt ar pilnu atdevi. Tas viss tādēļ, ka emocijas ir daļa no manis. Un es pat domāju, ka tās ir mana nozīmīgākā daļa.

Un šeit, likumsakarīgi rodas jautājums ‘’ko tad man darīt, lai es varētu sevi iepazīt?’’. Man tas sākās ar kādu impulsu. Tas nebija tā, ka pēkšņi sajutu nepārvaramu tieksmi sākt savu garīgo pilnveidošanos. Es neredzēju arī nekādus gaismas starus jeb zibšņus. Man vienkārši bija noriebusies mana dzīve. Man bija noriebies tas dzīves veids, kāds man ir bijis līdz tam. Es biju gatavs mēģināt kaut ko pavisam citu. Neraugoties uz milzīgajām bailēm no nezināmā. Es sāku ar garīgās atveseļošanās programmu. Garīgās un nevis reliģiskās,- to gribu īpaši uzsvērt. Pēc savas pieredzes varu arī teikt, ka savas emocijas vislabāk var iepazīt grupu nodarbībās. Tās var būt psihodrāmas, sociālās kustību spēles, jeb kādas citas, līdzīgas ievirzes grupas nodarbības. Tomēr, kā labāko terapijas metodi, es uzskatu, aktīvu piedalīšanos savā dzīvē. Tūdaļ mēģināšu izskaidrot, ko es ar to domāju.

Agrāk mani bieži vien ir piemeklējusi skaudra vēlēšanās aizbēgt no apkārtējiem. Aizbraukt uz kādu vientuļu vietu, un tur, klinšainas upes krastā, strādāt pie savas garīgās izaugsmes. Arī šobrīd tāda vēlēšanās man šķiet tam laikam ļoti atbilstoša. Tas viss tādēļ, ka mana dzīve, tās notikumi, kā arī apkārtējie cilvēki, man nepārtraukti sagādāja ciešanas. Tikai retu reizi bija pa kādai prieka dzirkstij. Viss pārējais tikai problēmas un problēmas… Savu dzīvi esmu uztvēris kā atmaksu par kaut kādām sodāmām darbībām, kuras agrāk būtu veicis, bet nekādi nevaru atcerēties. Apkārtējos cilvēkus es esmu uztvēris kā soģus, kuri to tikai gaida, lai redzētu, ka es atkal esmu kļūdījies, un varētu man nodarīt ko sāpīgu. Priecāties par savu dzīvi? Tas bija par daudz no manis prasīts. Savu dzīvi es dzīvoju kā cīņu. Dienas beigās biju atvieglots, ka esmu izcietis vēl vienu dienu ieslodzījumā. Gulēt ejot, cerēju, ka varbūt nākamajā dienā kaut kas mainīsies. Bet nemainījās. Aizvien tikai problēmas un problēmas… Nav pārsteidzoši, ka gribēju no tā visa aizbēgt.

Tomēr, dienu pēc dienas mierīgi un mērķtiecīgi darbojoties, pienāca brīdis, kad sāku apjēgt, ka notikumi, kas risinās manā dzīvē, itin nemaz nav tādēļ, lai tikai dzītu mani izmisumā. No katras situācijas es varu kaut ko iemācīties. Katram notikumam ir kāda dziļāka jēga. Arī līdzcilvēki, par kuriem domāju, ka viņi to tik vien dara, kā mēģina padarīt manu dzīvi pēc iespējas nepanesamāku, ar laiku sāka šķist kā diezgan pieņemami ļautiņi. Jo dziļāk es spēju izprast pats savas emocijas, jo skaidrāki man kļuva manu līdzcilvēku rīcības motīvi. Jo labāk es spēju saprast to, ka viņi mēģina nevis mani nogalināt, bet gan drīzāk, man palīdzēt. Agrāk es nebiju spējis to saprast, jo man bija bailes pašam no savām emocijām.

Šobrīd diezgan droši varu apgalvot, ka viens no manas nepatikas pret dzīvi, pamata iemesliem, bija mana pagātne. Precīzāk sakot – tas, ka man pagātnes nebija. Man bija tikai nojauta par to, ka tai vajadzētu būt. Te labi derētu salīdzinājums ar datoru. It kā būtu kāda direktorija ar nosaukumu ‘’mana bērnība’’. Tā, savukārt satur daudzas dokumentu mapes ar nosaukumiem ‘’1977.gada vasara’’, ‘’1980.gada 14. jūlijs’’, u.t.t. Tomēr gandrīz visas šīs mapes bija tukšas. Tomēr par to es varēju pārliecināties tikai tad, kad mēģināju šīs mapes atvērt. Un tas jau prasīja no manis ne tikai gudru prātuļošanu par to, kā veidojas atmiņu izstūmumi, bet gan reālu darbu.

Šajā gadījumā, būtiski ir saprast atšķirību starp reālu darbību un iedomām par reālu darbību. Manā izpratnē, te ir runa par reālu un samērā grūtu iekšēju cīņu, kurā uzvarēt var, diemžēl tikai nedaudzi. Te es gribu teikt dažus vārdus par prāta radītajām spekulācijām. Reizēs, kad runa ir par emocijām jeb sajūtām, manī var būt pārliecība par to, ka es zinu, par ko ir runa. Es taču pārzinu savas emocijas. Es taču saprotu, ko es jūtu. Un tieši tā arī izpaužas prāta radītās spekulācijas. Kā gan prāts varētu zināt to, kādas ir emocijas. Prātu es uztveru kā spēku, kurš darbojas tieši pretēji pašizziņas procesam. Viņš tikai man iegalvo, ka es zinu, kas ir manas dusmas, bailes vai skumjas. Īstenībā viņš veic savu primāro funkciju – mēģina mani pasargāt no emocionāliem pārdzīvojumiem. Prāts dara visu iespējamo, lai es neiepazītu savas emocijas, jo uzskata, ka tas var būt man sāpīgi. Tas tiešām ir visai dīvaini, kā neiepazītas emocijas tiek pielīdzinātas fiziskām sāpēm. Tikai šīs sāpes nav un nevar būt fiziskas. Šķiet, ka tā ir vēl viena no prāta spekulācijām – pārliecība par to, ka emocijas var būt sāpīgas. ‘’Tu vari runāt par skumjām, bet, ja mēģināsi tās sajust, tad no sāpēm tu nomirsi.’’ ‘’Tu taču zini kādas ir tavas dusmas. Tu to zini tik labi, ka būtu muļķīgi pat mēģināt dusmoties.’’ ‘’Labāk ir neko nejust. Tāpat jau tās emocijas uzbrūk pilnīgi nekontrolējami un nodara milzīgas sāpes. Labāk darīt visu iespējamo, lai emocijas nevarētu rasties. Un tiešām, ir taču svarīgākas lietas. Bērni, ģimene, nauda, darbs…’’

Izzināt pašam sevi, manuprāt, nozīmē pēc iespējas labāk apjēgt un iemācīties lietot tās iespējas, kas ir dotas, apmaiņā pret ‘’zaudēto asti’’. Un vēlreiz gribu atkārtot, ka svarīgākais šajā procesā ir praktiskā darbība. Nevis teoretizēšana, bet darbība.